Piparkūku sirds
Piparkūku sirds
Bija
pasakaini skaista, sniegota ziemas diena, ik zars, ik smilga un skuja, katrs
zemes kukurznītis bija kā ar putukrējumu noklāts un ar pūdercukuru apbērts.
Egles rotājās baltā glazūrā kā piparkūkas, kas tiek gardi nograuztas svētku
vakarā, bērzi kā princeses greznojās smalkās baltās mežģīnēs - viss visapkārt
bija balts, cik tālu vien varēja redzēt. Īsta Baltā pasaka!
Mazā Elza ar brāli brauca pie vecmāmiņas un vectētiņa un
līdzi veda pašu ceptu, lielu piparkūku sirdi, apbērtu ar krāsainiem cukura
krikumiņiem. Ik pa brītiņam abi jautāja mammai un tētim - vai viņiem patiks?
Protams, ka patiks, vecāki apgalvoja. Elza gan joprojām šaubījās, jo īsti
nesaprata mammas teikto - galvenais ir prieks, ko jūs viņiem uzdāvināsiet. Kur
tad tas prieks ir - tā taču tikai piparkūka, kuru ātri var apēst, Elza pie
sevis prātoja. Gusts teica - prieks būs par krāsainiem krikumiņiem, jo tie ir
saldi.
Viņi brauca un brauca, un Elzai likās, ka šoreiz ceļš
kļuvis garāks. Un jā - izrādījās, tētis gribēja sagādāt prieku mammai, tāpēc
viņi brauca tā, lai sanāktu arī pastaiga gar jūru.
Atkal jau Elza aizdomājās - kāds gan prieks no jūras
aukstā ziemas dienā, nevar ne peldēties, ne smilšu pilis celt, bet skaļi
neko neteica. Pieaugušajiem laikam savādāk ar to prieku.
Pie jūras tomēr bija jautri - varēja slidināties pa
sasalušajām smiltīm un pikoties ar sniegu. Kamēr Elza ar Gustu centās savelt
mazu sniegavīru, mamma sniegā iemina taciņu sirds formā un tētis priecīgs
skatījās. Elzai šķita, ka viņa sāk saprast, kā tas prieks rodas.
Atgriezušies mašīnā, viņi padzērās visgardāko tēju pasaulē
- no vasarā pašu lasītajiem liepziediem. Tā sasildīja nosalušās
rokas un saldā smarža atsauca atmiņā vasaru. Gusts gribēja arī nokosties
no lielās piparkūku sirds, bet Elza neļāva, kā tad dāvinās iekostu
prieku?
Viņi turpināja ceļu, ārā izskatījās kā Baltajā pasakā, ko
mamma nesen viņiem bija lasījusi, un Gusts uztraucās, ka varētu
apmaldīties, mamma gan mierināja - tētis ceļu atradīs.
Elza ar brāli skatījās pa logu, bet viņi
neredzēja ne lielos akmeņus ceļa galā, ne pastkastīti, kura bija
apsnigusi kā rūķu namiņš, arī katrai mazajai priedītei jaunaudzē bija cepure
galvā. Sētas stabiņi bija pazuduši kupenās, bet vārtiņi ietinušies baltā pūkainā
kažociņā. No vectēva un vecmammas mājas skursteņa debesīs kāpa balti dūmi un
tūlīt pazuda baltajā pasaulē.
Vectēvs, atvēris durvis, sauca visus ātrāk iekšā, siltumā.
Noģērbušies Elza ar Gustu steidzās virtuvē un teica - Vecmāmiņ, vectētiņ, mēs
jums prieku atvedām! Te tas ir - mūsu piparkūku sirdī!
Vēlāk, pēc pusdienām, visi kopā sēdēja lielajā dīvānā,
skatījās, kā deg svecītes Adventes vainagā, sarunājās, un vecmāmiņa, mīļi
samīļojusi Elzu ar Gustu, teica - prieks rodas tad, kad tu, vēloties kādu
iepriecināt, domā labas domas un dari labus darbus. Jūs gribējāt mūs
iepriecināt, un mēs par to esam ļoti priecīgi. Un vēl - tā piparkūka patiešām
ir ļoti garda!
Mamma ar tēti skatījās un smaidīja, un arī Elza ar Gustu
smaidīja.
Tiešām, ar vienu piparkūku sirdi viņi bija atveduši lielu prieku!
/D.Taurīte 2021/
foto no canva.com
