Draudzīgie burtiņi

Elza katru nedēļu raksta mammai vēstules. Gusts saka, ka vieglāk ir aizsūtīt īsziņu, bet tad jāprasa telefons vecmāmiņai. Un galu galā ar mammu un tēti tā ir sarunāts, viņi Rīgā gaida Elzas vēstules. Tas ir vesels notikums - kad vēstule uzrakstīta, kopā ar vectēvu sameklē aploksni, uzraksta adresi, un tad brauc ar riteņiem uz pastu. Citreiz Elza, citreiz Gusts nopērk pastmarku, uzlīmē un iemet lielajā dzeltenajā kastē.
Kādu dienu vecmāmiņa, pārlasot vēstuli, sarauc pieri. Elza skatās un jautā:
- Vai daudz kļūdu?
- Nē, Elžuk, kļūdu nav. Tu raksti labi. Tikai daži burti negrib draudzēties. - Kā tas ir, Elza prāto - negrib draudzēties?
- Nu, - vecmāmiņa saka, - tāpat, kā gadās bērnudārzā, kad kāds negrib dot draugam roku! Ir taču tā bijis? - Jā, to Elza saprot. Kad ir sastrīdējušies vai vienkārši sliktā omā, draugi roku nedod, slēpj pat aiz muguras! Bet burti? Kā tie var nedraudzēties vai draudzēties?
- Nu redzi, Elziņ, - kad raksti rakstītos burtus, vienmēr iedomājies, ka tie ir priecīgi sadevušies rokās, bet, ja kāds ir sabozies, slēpj roku aiz muguras, piezīmē to rociņu klāt kā mazu svītriņu - piemēram, lielajam burtam S, T, F, vai J. Viņi tādi drusku lielīgi un negrib dot roku mazajiem burtiņiem, stāv sabozušies, saspiedušies ar sāniem kopā. Bet re - ja uzvelc mazo svītriņu, S burts dod roku burtiņam a, T burts burtiņam i, F burtiņam o un J burtam u. Un visi, priecīgi sadevušies rokās vēl ar citiem burtiem, veidos vārdus, no tiem teikumus un interesantus stāstus!

Elza, nākamo vēstuli rakstot, ļoti cenšas, lai burti draudzētos, un raksta:
- Mammu! Saule silda. Tomāti ātri gatavojas. Kaķis Juksis noķēra lielu peli! Fotogrāfijā peli nevar redzēt. Viņa paspēja aizbēgt!