Laiks

Kādu vakaru pirms gulētiešanas Elzai bija domīgs noskaņojums.

Laiks ir jocīga lieta,  viņa teica  Gustam. Citreiz pieaugušie saka, ka nav laika, ka jāsteidzas, citreiz - tev vēl daudz laika, paspēsi, nesteidzies.

Varbūt laiks ir kā nauda? -  Gusts jautāja, mammai un tētim reizēm ir maz un reizēm daudz naudas, varbūt arī tas tāpat kā nauda ātri iztērējas?

Nu nē, Elza teica - laiku taču nevar ielikt naudas makā, vai sabērt krājkasītē un sakrāt. Tas vienkārši vai nu ir, vai nu nav. No rīta mamma saka - laiks celties, bet pēc brītiņa  jau -  pasteidzies, mums ir maz laika, nokavēšu darbu.

Citreiz vakarā tētis saka - šovakar nav laika spēlēties, drusku vēl jāpastrādā. Vecmāmiņa laukos saka - netērē laiku muļķībām, labāk grāmatu paskaties. Vectētiņš, savukārt, saka, ka nu viņam beidzot ir gana laika, lai  lielo domu izdomātu.

Uz brīdi istabā iestājās klusums.

Elza, varbūt laiks ir kā ziepju burbuļi - te tas ir, te tā vairāk jau nav? - Gusts atkal ieminējās.

Jā, Elza teica, - tā arī varētu būt, un saldi nožāvājās.  Zini, brāl, laiks gulēt. Varbūt mums rītdien  būs vairāk laika saprast, kas tas laiks tāds īsti ir?