Barikādes


Barikādes, manuprāt, nesākās 1991. gada janvārī. Kaut praktiski, protams, celtas tās tika tieši janvārī.

Visa iepriekšējo gadu viļņošanās, mītiņi, piketi, parakstu vākšana, manifestācijas, Tautas fronte un Interfronte, 1990. gada 4. maija neatkarības deklarācija - Dziesmotā revolūcija loģiski noslēdzās ar tīri fizisku mūsu gara spēku demonstrējumu - barikādēm.

Mēs bijām gatavi tur stāvēt un aizstāvēt. Ne tikai ar dziesmām. Nopietni vīri un arī sievas, apņēmīgi jaunieši bija gatavi aizstāvēt Augstāko Padomi un deputātus, kuri bija nobalsojuši par neatkarīgu Latviju, Ministru kabinetu, Latvijas Radio un Latvijas Televīziju, Sakaru centrāli, kuri mums stāstīja un rādīja pasauli aiz dzelzs priekškara, arī citus svarīgus objektus.

Bet pašos pamatos mēs bijām morāli gatavi aizstāvēt tik tikko apjausto Brīvību. To apjautu, ka pasaule ir arī tālāk par PSRS robežām, pasaule, kurā mēs arī varam būt. To sajūtu, ka vari droši runāt to, ko domā, runāt latviski, dziedāt visas dziesmas, lepni nest sarkanbaltsarkano karogu, Auseklīti pie krekla vai jakas. Vai kā man - tolaik 17 gadīgai meitenei - auskaros. Lai arī joprojām par to varēju tikt piekauta - dzīvoju Ķengaragā, Interfrontes mājvietā. Tādi gadījumi bija dzirdēti, tādēļ mans tēvs ļoti uztraucās par mani. 

13. janvāra rītā mūsmājās nebija ne mirkļa šaubu - ģērbāmies un devāmies uz krastmalu, kura viļņojās karogu jūrā. Pēc manifestācijas atgriezāmies mājās, kur tēvs, sazinājies ar kolēģiem no kinostudijas, gatavojās doties vakarā uz Vecrīgu, uz barikādēm. Termoss ar tēju, maizītes. Arī es devos līdzi. Saģērbāmies silti, līdzi neiztrūkstoši – radio aprāts.

Es tolaik mācījos medicīnas skolā un iesaistījos medpunkta darbībā Doma baznīcā, tur bija arī mana mamma, tēvs dežurēja Radio apsardzē, māsa ar kursabiedriem arī tepat vien bija. Joprojām atceros Doma laukumu ar ugunskuriem, tējas katliem, ar himnu, ko dziedājām sešos no rīta.

Kad nebija dežūru medpunktā, Mazajā Ģildē gatavojām sviestmaizes no līdzbiedru sagādātajiem pārtikas produktiem tiem, kuri bija uz Rīgu atbraukuši no tālienes. Mūs, jauniešus, iesaistīja dažādos palīgdarbos – no 3.vidusskolas nesām tur savesto maizi, griezām desu kilogramus ripiņās, smērējām sviestu un gatavojām sviestmaizes.

Diena pēc dienas, naktis… dažādi notikumi - OMON uzbrukumi Vecmīlgrāvī, Interfrontes mītiņi, nogalināts viens cilvēks - visas šīs ziņas turēja mūs kā uzvilktas atsperes. Barikādes tika papildinātas ar betona bluķiem un prettanku “ežiem”, cilvēki veda no mājām termosos zupu, kafiju un tēju sargiem, dalījās ar cigaretēm, gādāja malku ugunskuriem.

Tajās dienās arī veidojās jaunas draudzības, cilvēki pārskatīja savas prioritātes un vērtības. Bijām vienoti. Visi.

Kādā vakarā izskanēja aicinājums visām sievietēm doties prom no Vecrīgas, biju pie LU, kad to ziņu saņēmu. Ļoti negribēju, bet braucu mājās, par laimi, tajā vakarā nekas nenotika. Bet sasprindzinājums gaisā palika.

20. janvāra pēcpusdienā biju Vecrīgā kopā ar draugiem. Man nebija jābūt medpunktā, tāpēc devāmies uz Ģildi jau ierastajos darbos - palīgā gatavot maizītes. Cilvēki nāca un gāja, pasēdēja siltās telpās, iedzēra tēju un tad atkal devās ārā.

Un tad pēkšņi satrauktas balsis, vīri dodas ārā, bet mūs - meitenes un sievietes noved pagrabā, drošībā, kādā telpā aiz smagām durvīm. Zinām tikai to, ka ārā ir sākusies šaušana. Vairāk neko.

Sajūtas bija baisas – nezinu, cik ilgs laiks pagāja, bet, kad mums atvēra durvis, mēs nezinājām, kas aiz tām ir. Mūsējie vai sveši.

Uzzināju visu notikušo, steidzos atrast tēvu, draugu. Klausījāmies radio, skatījāmies TV. Baiļu, sāpju, dusmu kokteilis virmoja mūsos.

Barikādes vēl palika Vecrīgā, pēc tā vakara pamazām centos atgriezties normālajā dzīvē. Nebija viegli, uz daudzām lietām raudzījos savādāk.

Kadri ar trasējošajām lodēm joprojām liek sarauties, bet tāpat manī joprojām ir dzīva pārliecība – mēs savu brīvību neatdosim.

D.Taurīte 2023. Foto no personīgā arhīva.





Plakāts ar info - Barikades_Latvija.pdf