„Pavasaris jau jūtams gaisā,” teica mamma. Elzai šķita, ka arī viņa to jūt, lai gan īsti nesaprata, kā tas ir - just pavasari.

Māmiņa stāstīja: „Rīti ir gaišāki, saulīte silda vairāk, putni priecīgi čivina, un šur tur dobēs jau sniegpulkstenītes zied”.

Gusts gan priecājās par sniegu un slidinājas pa ledainajām taciņām - viņš vēl pavasari nemaz negaidīja.

Vakarā mamma ar tēti pasauca abus un teica: „Vai gribat būt dārznieki?”

„Te, dzīvoklī?” brīnījās Elza. Viņa atcerējās, kā vasarā palīdzēja vecmāmiņai dārzā - tas bija plašs un skaists, un tur viņai bija sava dobīte - pērn tur izauga daži redīsi un burkāni.

„Jā, mums būs dārzs uz palodzes,”  teica tētis. „Re, es nopirku veikalā augsni, atliek tikai darboties!”

Gusts jautāja:  „Bet vai lāpsta tev ir?” Viņš taču bija vectēva lielais palīgs rakšanas darbos! Tētis pasmējās un teica: „Te iztiksim bez rakšanas - pietiks ar čakliem zaļajiem pirkstiņiem.”

Elzai un Gustam atkal bija jābrīnās - zaļi pirksti? Viņi nopētīja savas un vecāku rokas - tās nemaz nebija zaļas.

Mamma jau bija sagatavojusi stādu kastītes, tētis ar Gustu bēra tajās zemi, bet Elza burtoja uz paciņas rakstīto „ZAĻIE ZIRŅI” un apskatīja sīpolus, kuriem jau spraucās mazi, zaļi asniņi.

Kad zeme bija sabērta un samitrināta, Elza atvēra paciņu, bet Gusts uzreiz ielika vienu zirni mutē un izspļāva - tas bija ciets un negaršīgs. „Pagaidi, tos vēl nevar ēst!”  teica mamma.  „Iestādīsim kastītē, izaugs zirņu dīgsti un tos varēsi ēst tagad, bet pavasarī zirnīšus stādīsim dobē laukos - tad vasarā varēsi pašus zirņus grauzt.”

„Un ko darīsim ar tiem sīpoliem?” Gusts turpināja jautāt. To gan Elza zināja - sīpolus var likt vai nu augsnē, vai ūdenī, un izaugs veselīgie lociņi.

  Vienā kastītē Gusts un Elza rūpīgi, cieši vienu otram blakus salika zirnīšus, otrajā - sīpoliņus ar bāli zaļajiem asniem.

„Kad varēsim ēst?” Gusts jautāja,  „vai rīt no rīta?”

„Rīt gan vēl nē,” mamma teica, „dažas dienas jāpaciešas. Bet tad gan mums būs pašiem savi pavasara vitamīni.”

„Vitamīni? Tā kā Marsieši?” Gusts jautāja. Tētis pasmējās un teica: „Vēl labāki, pašu audzēti!”

Elza un Gusts, labi pastrādājuši, devās gulēt. Elza sapnī redzēja garus garus zirņus, pa kuriem varēja uzkāpt līdz mākoņiem, bet Gusts - pilnu vitamīnu burciņu ar zaļiem sīpollokiem.