Savējie

Mazā Elza kopā ar brāli Gustu gatavojās Latvijas svētkiem, grieza un līmēja karodziņus, mācījās dziedāt himnu, kaut gan bija ļoti grūti nostāvēt mierīgi, un ar nepacietību gaidīja to dienu, kad kopā ar mammu ceps torti Latvijai!

Viņi zināja, ka, tāpat kā visās dzimšanas dienās, arī Latvijas dzimšanas dienā jābūt tortei. Brālis uztraucās, kur dabūs tik daudz svecītes - 103! Bet Elza prātoja, kā tās visas saspraudīs tortē.

    Kādu dienu tētis atnesa mājās plānu grāmatiņu ar krāsainiem attēliem un teica - gribu jums kaut ko pastāstīt! Latvijai ir ne tikai karogs un himna, bet vēl ir tādas īpašās lietas, ko sauc par nacionālajiem simboliem. Tas bija sarežģīts vārds gan Elzai, gan Gustam, bet tētis teica, ka visu izskaidros.

      Atverot plāno grāmatiņu, pirmajā lapā bija divi koki. Tētis teica - jums katram ir savs koks, vai ne? Tev, Elziņ, ābelīte, ko kopā stādījām, bet tev, Gust, ķirsis. Abi piekrītoši māja ar galvu. Nu re, tie ir mūsu ģimenes īpašie koki, mēs tos sargājam un kopjam.

       Latvijai arī ir savi īpašie koki - ozols un liepa! Ozols ir dižākais koks Latvijā, stiprs un kupls, bet liepa ir stalta un skaista, vasarās tās zaros zum bites, vācot medu saldajos liepziedos, bet ziemā mēs mielojamies ar gardo tēju. Tie ir Latvijas īpašie koki - tos vajag sargāt.

     Nākošajā lapā bija putns un maza bizbizmārīte. Hei, tos gan mēs, brāl, zinām, vai ne, iesaucās Elza.Jā, Gusts piekrita, kurš tad nav redzējis putniņus un bizbizmārītes, katru vasaru laukos ir pilns dārzs. Tēt, kāpēc tie ir īpaši Latvijai?

     Putnu sauc baltā cielava, tētis teica – redziet,kāda tai balta galva? Cielaviņu var satikt visur Latvijā, gandrīz katrā lauku mājas pagalmā, arī mūsu lauku mājās tā dzīvo. Tā ir kā viens no mūsu ģimenes, un par savējiem taču jārūpējas! Jā, Elza ar Gustu to labi saprata, viņi viens otram bieži palīdzēja.

      Bet kāpēc mārīte, jautāja Elza, un vēl tik maza - ar diviem punktiņiem?

Nē, tā nav maza, tētis pasmaidīja - tā ir divpunktu mārīte, un viņai visu mūžu būs tikai divi punktiņi. Mārīte arī ir sastopama visā Latvijā, katrs bērns to ir redzējis un pazīst, tā ir maza un mīļa, savējā. Un tāpēc arī - īpaša Latvijai.

         Pēdējā grāmatiņas lapā bija kāda puķe un dzeltens akmens.

Gusts puķi nepazina, viņš vispār neatcerējās, kā tās visas sauc, bet Elza atcerējās gan - no margrietiņām mamma vasarā viņai pina vainagu! Tētis pasmaidīja un teica - Gust, šo gan tev jāiemācās - tā ir pīpene jeb margrietiņa. Puķe, kura aug visā Latvijā, un ļoti patīk meitenēm. Tā ir izvēlēta kā īpašā Latvijas puķe.

      Dzeltenais akmens izskatījās kā no stikla - tas bija caurspīdīgs.

Ne Elza, ne Gusts tādu nebija redzējuši.Tētis teica - tas ir dzintars - Latvijas dārgakmens. Tas veidojas no priedes sveķiem daudzu simtu un tūkstošu gadu laikā, sacietējot. Pastaigājoties gar jūru, reizēm var atrast mazus dzintara gabaliņus.Tas ir Latvijas dārgakmens un tāpēc ir īpašs!

     Māmiņa ienāca no blakus istabas, un smaidot noteica, brīvdienās brauksim apciemot Latvijas simbolus - liepa un ozols aug netālu no mūsu lauku mājām, margrietiņu vainags karājas bēniņos, bet vecmammai ir dzintara krelles, vectēva dāvinātas!

       Cielaviņa gan būs aizlidojusi uz siltajām zemēm, un mārīte būs devusies gulēt, tētis noteica, bet nekas, tos mēs pavasarī satiksim!

    Bet Elza un Gusts jutās varen lepni, viņi šodien bija sapratuši, kas ir  Latvijai svarīgas lietas - savējās, īpašās!