Blakus tiem ziņkārīgos deguntiņus no zemes ārā bāza tulpes, krokusi un hiacintes. Vectēvs aicināja līdzi pastaigā uz dārzu - Elza gan domāja, kas gan tur interesants, nekas vēl neaug, bet Gusts skrēja pa priekšu un meklēja lāpstu. Beidzot viņš atkal varēs būt īsts dārznieks!

    Vectēvs, redzot Gusta straujo skrējienu, uzsauca: “Tu tik rabarberus nesabradā!" Gusts ar Elzu apstājās un skatījās uz vectēvu. Rabarberus? Tos garos kātus ar lielajām lapām, zem kurām var slēpties??? No kuriem vecmāmiņa gatavo gardus našķus? "Jā", vectēvs smaidīja. Tos pašus. Elza ar Gustu skatījās uz dobi, kur vasarā abi slēpās - tur nebija nekā! Bet vectēvs uzmanīgi veda viņus klāt un rādīja:  “Redziet tos sārtos punus, kuri spraucas ārā no zemes? Tie ir rabarberi, kuri nepacietīgi gaida siltumu.” Gusts ar lāpstu rokās pietupās un teica: “Tagad es esmu par jums lielāks, bet saņemieties, vasarā vēl samērīsimies!“

    Vectēvs vedināja tālāk - uz siltumnīcu. Tur dobē divās rindās auga mazas, zaļas lapiņas. Vienā rindā tās bija krietni lielākas. "Nu? Uzminiet, kas tie ir!" "Tomāti? Gurķi? Paprika?"  Elza ar Gustu sauca viens caur otru, bet vectēvs tik purināja galvu. Tad viņš izrāva vienu stādiņu, un Elza ar brāli saprata - tas bija maziņš redîsiņš! Paskatījies, kur vēl varētu būt kāds sarkans bumbulis, vectēvs izrāva otru. Nu katram bija pa redīsam. Aizmirsis par rakšanas darbiem, Gusts aizskrēja uz māju parādīt redīsu mammai.

    Elza kārtīgi apskatīja redīsu - mazajam, sārtajam bumbulim bija gara, balta sakne un vairākas nedaudz asas lapiņas. "Nomazgāsi un varēsi visu apēst, pilns ar vitamīniem", vectēvs teica. "Arī lapiņas?" "Jā, Elžuk, arī mazās lapiņas var ēst, tās ir ļoti veselīgas! Bet atceries - ēst drīkst tikai to, ko Tu pazīsti!"

  Pusdienās Elza un Gusts apēda katrs savu redīsu un jutās stipri un veseli! Nu ja, spēku vajadzēja gan, jo bija laiks gatavot dobi zirņu sēšanai - vecmamma teica, ka tieši tagad ir īstais laiks tos likt zemē!