Puzuri
Gusts ļoti gaidīja ziemu, tas bija viņa mīļākais gadalaiks. Varēja slidot, slēpot, vizināties ar ragaviņām no kalna, pikoties un celt sniegavīrus. Bet pats labākais - ziemā bija Ziemassvētki - svētki, kurus Gusts gaidīja gandrīz tikpat ļoti kā dzimšanas dienu. Kopā ar māsu katru gadu viņš sūtīja vēstuli Ziemassvētku vecītim, palīdzēja mammai cept piparkūkas, kalendārā apvilka aplītī ap cipariem un skaitīja, cik dienas atlikušas līdz svētku vakaram, līdz dāvanu maisam!
Vecmāmiņa gan stāstīja, ka Ziemassvētki ir ne tikai dāvanu saņemšanas, bet arī došanas laiks, gaismas svētki, bet Gusts to nesaprata. Brīvdienās viņi gatavojās ciemoties pie vecmāmiņas un viņš nolēma noskaidrot, ko tas nozīmē.
Tikko ienācis istabā, viņš skrēja pie vecmāmiņas un sauca - man tev svarīgs jautājums! Vecmāmiņa smaidīja un teica - nu, puis, prasi droši. Gusts apsēdās pretī viņai un teica - izstāsti man, lūdzu, kāpēc Ziemassvētki ir gaismas svētki? Vai dēļ svecītēm? Ak, to tu gribi noskaidrot, vecmāmiņa teica, nu tad klausies. Ziemassvētki vai Ziemas saulgrieži ir laiks, kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā.
Un mums jāpalīdz saulītei pagriezties uz gaismas pusi. Dedzināt sveces, darināt puzurus, saulītes no salmiem.
Gusts nesaprata, kas ir puzuri, salmu saulītes. Un kā mēs varam saulei palīdzēt? Viņa ir tālu, liela un ļoti karsta. To viņam mācīja dārziņā.
Ar labām domām, Gust, tā varam palīdzēt, un tas taču nav grūti.
Bet par puzuriem un salmu saulītēm runāsim rīt, un arī uztaisīsim kādu. Tur steiga neder.