Piparkūku sirds

Bija pasakaini skaista, sniegota ziemas diena, ik zars, ik smilga un skuja, katrs zemes kukurznītis bija kā ar putukrējumu noklāts un ar pūdercukuru apbērts. Egles rotājās baltā glazūrā kā piparkūkas, kas tiek gardi nograuztas svētku vakarā, bērzi kā princeses greznojās smalkās baltās mežģīnēs - viss visapkārt bija balts, cik tālu vien varēja redzēt. Īsta Baltā pasaka!
Mazā Elza ar brāli brauca pie vecmāmiņas un vectētiņa un līdzi veda pašu ceptu, lielu piparkūku sirdi, apbērtu ar krāsainiem cukura krikumiņiem. Ik pa brītiņam abi jautāja mammai un tētim - vai viņiem patiks? Protams, ka patiks, vecāki apgalvoja. Elza gan joprojām šaubījās, jo īsti nesaprata mammas teikto - galvenais ir prieks, ko jūs viņiem uzdāvināsiet. Kur tad tas prieks ir - tā taču tikai piparkūka, kuru ātri var apēst, Elza pie sevis prātoja. Gusts teica - prieks būs par krāsainiem krikumiņiem, jo tie ir saldi.
Viņi brauca un brauca, un Elzai likās, ka šoreiz ceļš kļuvis garāks. Un jā - izrādījās, tētis gribēja sagādāt prieku mammai, tāpēc viņi brauca tā, lai sanāktu arī pastaiga gar jūru.
Atkal jau Elza aizdomājās - kāds gan prieks no jūras aukstā ziemas dienā, nevar ne peldēties, ne smilšu pilis celt, bet skaļi neko neteica. Pieaugušajiem laikam savādāk ar to prieku.
Pie jūras tomēr bija jautri - varēja slidināties pa sasalušajām smiltīm un pikoties ar sniegu. Kamēr Elza ar Gustu centās savelt mazu sniegavīru, mamma sniegā iemina taciņu sirds formā un tētis priecīgs skatījās. Elzai šķita, ka viņa sāk saprast, kā tas prieks rodas.
Atgriezušies mašīnā, viņi padzērās visgardāko tēju pasaulē - no vasarā pašu lasītajiem liepziediem. Tā sasildīja nosalušās rokas un saldā smarža atsauca atmiņā vasaru. Gusts gribēja arī nokosties no lielās piparkūku sirds, bet Elza neļāva, kā tad dāvinās iekostu prieku?
Viņi turpināja ceļu, ārā izskatījās kā Baltajā pasakā, ko mamma nesen viņiem bija lasījusi, un Gusts uztraucās, ka varētu apmaldīties, mamma gan mierināja - tētis ceļu atradīs.
Elza ar brāli skatījās pa logu, bet viņi neredzēja ne lielos akmeņus ceļa galā, ne pastkastīti, kura bija apsnigusi kā rūķu namiņš, arī katrai mazajai priedītei jaunaudzē bija cepure galvā. Sētas stabiņi bija pazuduši kupenās, bet vārtiņi ietinušies baltā pūkainā kažociņā. No vectēva un vecmammas mājas skursteņa debesīs kāpa balti dūmi un tūlīt pazuda baltajā pasaulē.
Vectēvs, atvēris durvis, sauca visus ātrāk iekšā, siltumā. Noģērbušies Elza ar Gustu steidzās virtuvē un teica - Vecmāmiņ, vectētiņ, mēs jums prieku atvedām! Te tas ir - mūsu piparkūku sirdī!
Vēlāk, pēc pusdienām, visi kopā sēdēja lielajā dīvānā, skatījās, kā deg svecītes Adventes vainagā, sarunājās, un vecmāmiņa, mīļi samīļojusi Elzu ar Gustu, teica - prieks rodas tad, kad tu, vēloties kādu iepriecināt, domā labas domas un dari labus darbus. Jūs gribējāt mūs iepriecināt, un mēs par to esam ļoti priecīgi. Un vēl - tā piparkūka patiešām ir ļoti garda!
Mamma ar tēti skatījās un smaidīja, un arī Elza ar Gustu smaidīja.

Tiešām, ar vienu piparkūku sirdi viņi bija atveduši lielu prieku!

/D.Taurīte 2021/

foto no canva.com