Elza steidzas mājup no skolas. Viņa grib ātrāk nokļūt mājās, jo zina, ka jāgatavojas braucienam uz laukiem pie vecmāmiņas un vectētiņa.
Durvis atver māmiņa un smaidot jautā:
- Nu, kā šodien veicās olu kaujās?
Ak jā! Elza taču vakar krāsoja olu sīpolu mizās un cerēja, ka tā būs visstiprākā. Bet nekā, uzvarēja Kārlis. Toties Elzas olu visi draugi atzina par ļoti skaistu, un kopā ar skolotāju nolēma to sadalīt tik gabaliņos, cik bērnu klasē, un apēst, lai visi būtu saticīgi.
— Zini, mamm, skolotāja zināja arī ticējumu par dzērvenēm, mēs visi tās ēdām, lai būtu sarkani vaigi, - Elza smaidot stāsta, - viņai arī droši vien vecmāmiņa to pastāstīja.
- Droši vien, - mamma saka. - Tā mēs daudz varam iemācīties, ja ieklausāmies, ko saka mamma, tētis, vecmāmiņa vai vectētiņš. Un arī grāmatās var izlasīt dažādas gudrības, jāgrib tikai zināt.
Elza dodas kārtot savu somu - drēbes mamma jau salikusi, meitene ieliek savu grāmatu, ko lasīt, un skolotājas iedoto dabas detektīva lapu. Būs jāpēta daba un jāatzīmē redzētais, tā viņa teica.
Drīz jau arī Gusts ar tēti ir mājās. Brālis jau no sliekšņa sauc:
- Mēs bērnudārzā ripinājām olas no kalniņa! Manējā aizripoja vistālāk! Un es nekad nemelošu, es ēdu olu ar sāli!
Mamma smejas:
- Ak tāpēc tu pēdējās dienās visur sāli gribēji klāt bērt!
Pēc vakariņām arī Gusts kārto somu, ieliek savu Lego un grāmatu par kukaiņiem. Elza rāda brālim dabas detektīva lapu, viņai ir divas, skolotāja iedeva arī priekš brāļa.
- Redzi ? Laukos mums būs tas viss jāatrod. Man būs arī jāpieraksta, bet pēc tam citiem jāpastāsta.
- Bet vispirms taču svinēsim Lieldienas, vai ne ? - Gusts jautā.
- Protams, - mamma saka. - Sameklēsim dažādas lapiņas, tīsim olas sīpolu mizās, liksim lielajā katlā un vārīsim. Būs jāpalīdz vecmāmiņai pīrāgus un kanēļbulkas cept, kopā ar vectēvu šūpoles jāsagatavo - darba daudz, bet jums pietiks laika arī dabu pētīt, - tētis mierina.
Nākamajā dienā viņi brauc uz laukiem.
Vecmāmiņa un vectēvs priecīgi sagaida viņus pagalmā. Saule spīd spoži, putni vidžina, un mežmalā lidinās dzeltens tauriņš.
- Re, palīgi klāt! - vectēvs smaidot nosaka, bet vecmāmiņa vedina iekšā. - Mums ir pārsteigums, - viņa čukst. Atbraucēji saskatās - kas gan tas varētu būt?
Istabā, lielajā krēslā guļ mazs pelēks, pūkains kamolītis. - Vai tas ir zaķis? - Gusts jautā.
- Nē, kaķēns Pelēcītis, - vectēvs smejas, - mūsu Lieldienu kaķis.
Elza ar Gustu uz pirkstu galiņiem pieiet klāt, skatās, bet mazais kamoliņš guļ tālāk, pat acis nepaver.
- Nekas, gan jau vēlāk paspēlēsieties, - vecmāmiņa saka, - viņam ļoti patīk spēlēties. Bet vajadzēs arī pastrādāt.
Pēcpusdienā viņi spēlējas ar kaķi, skaita tauriņus un vēro skudras mežmalā, saplūc nātru un gārsu lapiņas olu krāsošanai, palīdz vectēvam griezt pūpolzarus - tiešām darbu daudz.
- Rīt būs vēl vairāk, - vakarā māmiņa nosaka, - tāpēc laicīgi jādodas gulēt. Vai grāmatu lasīsim?
- Noteikti, Gusts saka, - bez grāmatas nevaru aizmigt.
- Labi, - mamma saka, bet citvakar lasīsim kopā, katrs pa vārdam, sarunāts?
Elza guļ, klausās jau zināmo stāstu un domā - šīs gan būs varen lieliskas Lieldienas! Olu krāsošana, ripināšana un kaulēšanās, šūpošanās lielajās šūpolēs! Dabas detektīva uzdevumu pildīšana un jaunais draugs - Pelēcītis.
- Nez, vai viņam patiks šūpoties? - Elza prasa Gustam. Bet Gusts jau ir aizmidzis.
Arī Elza ver acis ciet, rīt būs gara, darbīga diena.
