Brīvdienās Elza un Gusts bija laukos pie vectēva un vecmammas. Viņi skatījās TV ziņas, un vectēvs domīgi noteica: „Jā … toreiz barikādēs … cik mēs bijām vienoti un stipri.”

Vēlāk viņi kopā skatījās bildes albumā, un tur bija jocīgi skati. Ugunskuri Vecrīgā, daudz cilvēku biezās drēbēs, karogi. Vectēvs teica: „Mēs toreiz sargājām savu brīvību. Visi kopā, dienu un nakti, plecu pie pleca. Uzcēlām barikādes, lai sliktie netiktu klāt mūsu Radio mājai, TV tornim Zaķusalā, deputātiem un ministriem.”

„Kāpēc bija jāsargā Radio māja un televīzijas tornis?” Elza jautāja.
„Tāpēc, ka tie rāda un stāsta, kas citur pasaulē notiek. Ja mēs tos nesargātu”, -  vecmāmiņa atbildēja, -  „tad neuzzinātu, kas notiek citur pasaulē. Bet ir svarīgi zināt.”

„Vai barikādes,” Gusts prasīja, „tas ir tāpat, kā tad, kad es salieku durvīm visu ko priekšā, lai Elza netiek iekšā, kad strīdamies?”  „Jā, gandrīz.” vectēvs teica. „Es gan ceru, ka tik ļoti jūs strīdaties reti.”

„Bet toreiz barikādes bija no smagajām mašīnām, traktoriem, dzelzs stieņiem, lieliem akmeņiem un asām dzeloņdrātīm. Lai neviens „sliktais” netiktu cauri. Un cilvēki bija stipri un draudzīgi. Dienu un nakti kopā sargāja pašu dārgāko - brīvību.”

„Bet vai tev nebija bail?” Gusts jautāja. „Bija”, vectēvs teica, „bet mēs zinājām, ka savādāk nevar. Nav nekā svarīgāka par brīvību.”

„Vai jūs to nosargājāt?” Elza prasīja.
Vecmāmiņa norausa asaru no vaiga: „Grūti bija, Elziņ, daži arī gāja bojā, viņus nošāva. Bet nosargājām gan. Visi kopā - gan tie, kuri bija barikādēs Rīgā, gan tie, kuri citur Latvijā dienu un nakti par viņiem domāja.”

„Bet nu gan jums laiks gulēt, mīļie.” viņa pasmaidīja.

Elza un Gusts devās gulēt. Gusts gudroja, celt vai necelt nākamreiz barikādes, jo Elza tomēr nav nekāds sliktais.

Bet Elza domāja par to, kas īsti ir brīvība un vai to nosargāja barikādes, vai vectēvs un vecmāmiņa un visi pārējie stiprie cilvēki.

/D.Taurīte 2022. /

foto no D.Taurītes personīgā arhīva