Papīra lapa

Kādu dienu Gusts atnāca no bērnudārza ļoti saskumis. Viņš skrienot bija paklupis, sasities un raudājis, bet citi bērni tikai smējušies un apsaukājušies! “Tirliņš, skriet nemāki, raud kā sīkais…” Gustam vēl tagad smeldza līdz asinīm nobrāztais celis. Protams, nu jau uz pušuma bija plāksteris, bet atmiņas par dienā notikušo nebija jaukas.
Elza jautāja: - Ko skolotāja teica? Skolotāja neesot to brīdi redzējusi, bet pēc tam pārējiem bērniem teikusi, lai tie atvainojas, un ka tā darīt nevajagot.
Viņi jau atvainojās, Gusts teica, bet man vienalga bija skumīgi. Kāpēc viņi apsaukājās?
Katram taču var gadīties nokrist un sāpīgi sasisties. Un es nebrēcu, man tikai dažas asaras saskrēja acīs.
Tētis sabužināja Gustam matus un teica: - Jā, protams, ka tā var gadīties, man arī ir stipri sāpējis. Gan pušums, gan vēl vairāk sāpēja citu apsaukāšanās. Visvairāk, patiesībā, sāp sliktie vārdi.
Gusts piekrītoši māja ar galvu - lai arī pušums smeldza, tas nebija tik nepatīkami.

Māmiņa pasauca Elzu un Gustu, un teica - vai atceraties, reiz stāstīju stāstu par saburzīto papīra lapu?
Elza kaut ko atminējās, bet Gusts teica - laikam biju mazs, neatceros.
Tad māmiņa paņēma baltu papīra lapu un teica - teiksim katrs pa sliktam vārdam, pie katra vārda lapu saburzīsim. Nebija viegli, jo Gustam vēl prātā bija draugu apsaukāšanās, tomēr pēc kāda laika lapa bija saburzīta mazā pikucī.
Un ko tagad? Tagad jāmet ārā, ar to neko nevar darīt - Gusts teica.
Nē, māmiņa teica, tagad teiksim labos vārdus, un pie katra vārda centīsimies lapu izgludināt.
Visi četri teica labos vārdus un centās, cik spēka, bet lapu gludu nevarēja dabūt.
Tā redz, ir, Gust - sliktie vārdi atstāj savas pēdas, māmiņa teica.
Tāpēc arī tev sāp, kaut viņi atvainojās.

Bet vēl vairāk sāp, ja vispār neatvainojas, tētis piebilda.

Gusts prasīja - vai rīt varu to lapu līdzi paņemt? Es gribu draugiem parādīt.
Tev jau noderēs jebkura lapa, tētis teica - galvenais, lai sākumā tā ir gluda. Sarunāsim ar skolotāju, tas noteikti visiem būs noderīgi.

Bet Elza apņēmīgi noteica - es rīt skolā šo izstāstīšu. Mums arī ir tādi, kuri apsaukājas, smejas par citu neveiksmēm.

Māmiņa vēl tik piebilda - sliktie vārdi ir ļoti spēcīgi, vienmēr ir labi jāpadomā, vai tos vajag teikt.
Bet labo vārdu gan nekad nevar būt par daudz!

D. Taurīte
28.01.24.