.
Noslēpums
Kādu dienu Elza, atnākusi no dārziņa, bija ļoti noslēpumaina. Māmiņa jautāja, vai kas atgadījies, bet Elza tikai smaidot purināja galvu. Bet, kad no darba atnāca tētis, Elza skrēja pretī, saucot: „Tēt, man ar tevi ir svarīga runāšana!” Elza bija dzirdējusi, ka pieaugušie tā saka, un viņai tiešām bija nopietni ar tēti jārunā. Māmiņa jautāja: „Vai to var darīt pēc vakariņām?” Bet Gusts prasīja: „Un es, ar mani arī runāsi?” Elza dziļi ievilka elpu un teica: „Labi, var pēc vakariņām. Ar tevi, brāl, arī būs saruna.”
Tētis ar māmiņu saskatījās un smaidīja, viņi, šķiet, nojauta, par ko būs svarīgā saruna.
Pēc vakariņām, kad visi kopā bija nomazgājuši traukus, mamma teica: „Iešu lasīt jauno grāmatu, lai jums netraucētu svarīgās sarunas.”
Tētis un Gusts apsēdās pie galda, bet Elza aizskrēja no jakas kabatas paņemt lapiņu.
„Nu, Elžuk, ko teiksi?” tētis, piemiedzis aci, jautāja. Elza ļoti nopietni teica: „Tuvojas Māmiņdiena, es jau iemācījos dzejoli un man ir dāvana, Gusts arī bērnudārzā uztaisīja dāvanu.” Gusts paskatījās uz māsu un teica: „Tas taču ir noslēpums!” „Tētis drīkst zināt,” Elza teica, „jo tētis mums palīdzēs!” Tētis ieinteresēti skatījās uz abiem un prasīja: „Ko man vajadzēs darīt?” „Tēt, neesi nepacietīgs, es visu izstāstīšu,” Elza noteica.
Dziļi ievilkusi elpu, viņa nobēra: „Māmiņdiena ir maija otrajā svētdienā, tā mums bērnudārzā teica. Koncerts būs ceturtdien, bet svētdienas rītā jāuztaisa mammai pārsteigums, un skolotāja teica, ka mums katram jāpalūdz, lai tētis vai lielais brālis, vai māsa, vai vectēvs palīdz. Vectēvs ir tālu, lielā brāļa un māsas mums nav.”
Gusts gribēja iebilst, ka viņam ir lielā māsa - Elza, bet saprata, ka laikam jau pavisam liela viņa nav.
„Labi,” tētis noteica, „kāds pārsteigums tas būs?” Elza atlocīja vaļā lapiņu un teica: „Te ir tortes recepte - taisīsim mammai torti!”
„Torti?” Tētis teica, ka to nu gan viņš nemāk , bet Elza nolika viņam priekšā recepti un teica: „Skolotāja stāstīja, ka šo torti pat bērni var uztaisīt!”
Tētis izlasīja Elzas rakstīto recepti un teica: „Labi. Es nopirkšu visu vajadzīgo, bet jums svētdien būs agri jāceļas un klusu jāuzvedas, vai varēsiet?” „Jā,” Elza un Gusts smaidot atbildēja. „Un vēl - tas tagad ir mūsu kopīgais NOSLĒPUMS!”
Svētdienas rītā tētis Elzu un Gustu modināja agri. Gusts jau gribēja čīkstēt, ka miegs nāk, bet tad atcerējās par Noslēpumu.
Klusiņām, uz pirkstu galiem viņi devās uz virtuvi. Aizvēra durvis un sāka rosīties, gatavojot torti.
Māmiņa bija pamodusies, bet atcerējās, ka šodien ir tā īpašā diena, kā viņai Gusts bija pačukstējis iepriekšējā vakarā, un tāpēc nesteidzās uz virtuvi gatavot brokastis. Viņa dzirdēja rosību un gaidīja, kas nu būs. Drīz gaisā varēja just kafijas smaržu, tad skanēja satrauktas balsis, kaut kas krita un nošķindēja pret virtuves grīdu. Pēc tam viņa dzirdēja bērnu soļus, un jau pēc mirkļa Elza un Gusts ieskrēja guļamistabā, sniedza mammai lielu pušķi ar dzeltenām tulpēm, katrs iedeva lielu, mīļu buču un teica: „Mammīt, mēs tevi mīlam! Nāc, lūdzu, brokastīs!” Bet Gusts lepni noteica: „Mēs pagatavojām noslēpumu!”
Tētis virtuvē steidza visu sakārtot, un jau pēc brītiņa durvīs stāvēja visi trīs –mamma, Elza un Gusts.
Māmiņa pārsteigumā sasita plaukstas: „Jums nu gan izdevās pārsteigums!”
Galda vidū lepni gozējās cepumu torte ar zemeņu sirdi vidū.
attēls no canva.com / @pixelshot/
Recepte I