Pasaciņa par prieku
Kaut kur tālu, tālu, aiz bieziem egļu mežiem, aiz sniegotiem pakalniem un aizsalušiem strautiņiem ir vieta, kur dzīvo visdažādākie rūķi. Tā ir Rūķu zeme.
Tur mīt gan čaklie, gan slinkie, gan rūķi - blēņdari, gan arī ļoti Laipnie rūķi, Sveču rūķi, Gaismas rūķi, Konfekšu rūķi un visi citi pasaulē zināmie rūķi.
Sveču rūķi savos namiņos rudens garajos vakaros darina sveces. Viņiem ir ļoti daudz darba, jo līdz Ziemassvētkiem jāpaspēj pagatavot tik sveču, lai katrā, vismazākajā namiņā pasaulē, būtu gaiši un priecīgi. Viņi dzīvo vienā namiņā ar Gaismas rūķiem, kuri rūpējas par to, lai nekur pasaulē nepietrūktu gaismas. Galvenais viņu uzdevums - sargāt uguni, lai tā nenodzistu, un būtu ar ko aizdedzināt Sveču rūķu darinātās sveces. Tādēļ katru nakti kāds rūķis palika nomodā un sargāja uguni. Gaismas rūķi jutās ļoti svarīgi, un nereti atteica citiem palīdzību, aizbildinoties ar savu svarīgo pienākumu.
Bet reiz notika tā - bija pienākusi diena, kad uguni vajadzēja sargāt visjaunākajam Gaismas rūķītim. Pārējie, gulēt ejot, tam piekodināja: „Šonakt tev jāsargā uguns, neaizmiedz!” Mazais rūķītis bija cieši apņēmies neaizmigt, staigāja ap pavardu, raudzījās, kā liesmiņas dejo, dziedāja svētku dziesmiņas, līdz tomēr miegs viņu pieveica un rūķītis saldi aizmiga.
No rīta, saulei austot, spoža gaisma iespīdēja logā un pamodināja mazo rūķīti. Viņš izstaipîjās, nopriecājās par skaisto rītu, bet tad pamanīja, ak vai - uguns ir nodzisusi! Izdzirdējuši viņa saucienu, pamodās arī pārējie rūķi un ieraudzīja, ka uguns vairs nedeg. Viņi veltīgi centās to atjaunot un satraukti cits caur citu klaigāja – „Kāpēc nedeg uguns? Tu to nenosargāji! Kā mēs sveces aizdedzināsim? Ko mēs tagad darīsim?”
Vecākais no Gaismas rūķiem nomierināja visus un teica: „Netērēsim laiku klaigājot, dosimies meklēt uguni, lai vakarā varam aizdedzināt sveces!”
Viņi nekavējoties devās ceļā. Vispirms viņi gāja uz tuvāko namu mežmalā. Tajā dzīvoja Skopie rūķi, kuri nelabprāt dalījās ar citiem. Tomēr Gaismas rūķi pieklauvēja pie durvīm. Durvis atvērās mazā spraudziņā, un nelaipna balss jautāja - ko jums vajag?
„Lūdzu, palīdziet, mums nodzisa uguns”, lūdza Gaismas rūķi. „Nedosim neko,
mums deg pavisam maza liesmiņa, paši paliksim bez uguns! Ejiet citur meklēt!”
un durvis aizvērās.
Tālāk rūķi ieraudzīja Blēņu rūķu namiņu. Tajā dzīvoja rūķi, kuriem ļoti patika dažādas blēņas. Uzvilkt citiem guļošiem rūķiem bikses galvā, zābakus rokās, samainīt namiņiem nosaukumus, piebērt kafijā sāli cukura vietā - tās bija viņu mīļākās blēņas.
Gaismas rūķi pieklauvēja pie namiņa durvīm. Durvis pavērās un spraugā parādījās izspūris Blēņu rūķis, bet istabā bija dzirdamas skaļas klaigas. Rūķis Blēņdaris jaunākais nepacietīgi jautāja „Sveiki! Vai kas noticis?” Gaismas rūķi sāka stāstīt savu stāstu, bet nekur tālu netika. Pie durvīm pieskrēja pārējie Blēņu rūķi, uzsauca: „Mums nav laika, mums jaunas blēņas jāgudro!” un durvis aizvērās.
Tāpat Gaismas rūķiem klājās arī pie Konfekšu rūķiem, kuri, piebāzuši pilnus vaigus ar konfektēm, nemaz neklausījās, ko tiem saka Gaismas rūķi.
Ziemas diena bija īsa, mežā satumsa un sāka snigt sniegs, bet Gaismas rūķiem joprojām nebija uguns. Brienot pa kupenām, rūķi bija piekusuši, un, apsēdušies uz celmiem, prātoja: „Ko lai mēs tagad darām? Ziemassvētkos taču visās mājās jādeg spožām sveču ugunīm!” Viņi bija ļoti noskumuši, jo neticēja vairs, ka paspēs laikā atrast kādu, kas viņiem palīdzētu.
Uz brīdi snigšana pierima, un Sveču rūķi ieraudzīja tālumā spīdam gaismiņu. Viņi aši devās ceļā, no visas sirds cerot, ka tur viņiem palīdzēs.
Beidzot viņi bija klāt - tas bija Laipno rūķu nams. Te dzīvoja paši laipnākie Rūķu zemes rūķi. Gaismas rūķi pieklauvēja pie durvīm. Pēc īsa brītiņa durvis plaši atvērās un viņus aicināja ienākt.
„Nāciet iekšā, sasildieties, jūs noteikti esat nosaluši! Jūs izskatāties tik bēdīgi, vai kas noticis?” Gaismas rūķi, dzerot silto piparmētru tēju, izstāstīja visu, kā viņiem šodien bija klājies, un teica: „Lūdzu, palīdziet mums, Ziemasvētki jau klāt, mums jāaizdedzina visas sveces, lai būtu gaiši un silti, un katrā sirdī ienāktu prieks!”
Laipnie rūķi smaidot teica: „Mēs noteikti palīdzēsim jums, lai varat sveces aizdedzināt, kā tad Ziemassvētkos bez gaismas un prieka! Tikai ar vienu noteikumu!” Gaismas rūķi uzmanīgi saausījās: „Kādu noteikumu?”
Uz to Laipnie rūķi atbildēja: „Ja jums kādreiz kāds lūgs palīdzību, jums jāpalīdz, tāpat kā mēs palīdzējām, lai pasaulē būtu vairāk prieka!” Gaismas rūķi apsolīja turpmāk tā darīt, viņi labi saprata, ka paši reizēm ir bijuši nejauki, tāpēc tik daudzas durvis viņu priekšā šovakar neatvērās.
Bet Laipnie rūķi sadedza visās savās laternās uguntiņas un steidzās palīdzēt Gaismas rūķiem aizdedzināt sveces visā pasaulē.
Ziemassvētku vakars mirdzēja sveču gaismā, un ikvienam sirdī bija prieks!
/D.Taurīte 2021/
foto no canva.com
